Jaunieši mēģenēs
Šis noteikti nebūs raksts, lai kādam kaut ko pārmestu vai kādu nosodītu. Šis ir pavisam parasts novērojums, kurā vēlos dalīties.
Tagad visi atgriezīsimies bērnībā – kādam tuvākā, kādam – tālāka, bet laikā, kad bijām pavisam bezrūpīgi un viss, ko vēlējāmies, bija spēlēties. Tas ir vecums, no kura mums vajadzētu pamācīties..
Kad biju pavisam jauns man patika pavadīt laiku savā sētā. Man nepatika sēdēt istabā, lai gan arī tur vienmēr bija interesanti. Mēs ar draugiem patstāvīgi gājām spēlēt bumbu, braukājām ar riteņiem un dārzā lasījām ogas un ābolus. Vienmēr biju pats lēnākais un atpaliku no pārējiem, bet man tas netraucēja. Tas viss mums sagādāja lielu prieku – mēs gājām spēlēt bumbu uz noteiktām vietām autostāvvietās, kur katram stūrim bija sava vēsture, savi notikumi un pat nosaukumi. Mēs braukājām pa ieliņām un devām vietām nosaukumus, kā mēs tās pazinām. Ložņājot pa dārzu mēs kļuvām par džungļu iemītniekiem – uzcēlām teltis un izveidojām savas ciltis, dalījāmies savāktajā un dažreiz rīkojām kariņus.
Kad mēs kaut ko darījām, mēs veidojām pasauli sev apkārt. Mēs nepieņēmām standartus, mēs nenosodījām. Tā bija mūsu pasaule.
Kad paaugāmies, mūsu mīļākā nodarbe bija naglot. Naglojām visu. Dēli pie dēļa, dēli pie koka, naglu sienā, dēli pie sienas. Mēs taisījām beņķīšus – pavisam primitīvus un ne vienmēr lietojamus, bet mēs radījām un šoreiz pavisam reāli. Mums patika savākt dēļus un sētas vidū uztaisīt plostu. Tam bija stūre, paneļi, pudeļu korķi kalpoja kā pogas, piemontējām krēslus un sēdāmies virsū. Neviens no šiem plostiem protams nepameta mūsu sētsvidu, bet mums to arī nevajadzēja. Radot plostu mēs jau bijām izsapņojuši visus iespējamos braucienus jūra vai pa upi. Visneticamākos piedzīvojumus vistrakākajās vietas. Mēs plostus pabeidzām ar gandarījumu. Tos bijām radījuši mēs paši.
Mēs vienmēr varējām plostus pielabot nākamajā dienā vai pārtaisīt pilnībā. Ja vajadzēja, mēs tos nokrāsojām. Mēs mācījām viens otru. Un apguvām dzīves gudrības – turēt naglu un ļaut citam naglot ir augstākā uzticības izrādīšana, skrūvi var iedzīt, bet naglu neieskrūvēsi, paslavē citus, citādi viņš nepalīdzēs naglot.
Kāds tam visam sakars ar jauniešiem un ko no tā visa var mācīties?
Šobrīd cilvēki dod mums gatavas lietas. Mēs nepiedalāmies radīšanas procesā. Mēs nezinām, cik grūti to bija izveidot vai, kāds darbs tajā ielikts. Tādēļ mēs nespējam to novērtēt un mūsu acīs tas zaudē vērtību. Lietas kļūst pašsaprotamas, ja to dēļ nav jāpacenšas.
Mums apkārt ir izveidota pasaule, kuru mūsu vietā radījuši citi. Mākslīga vide, kurā mēs augam, attīstāmies. Dzīvot jaukā vietā, kur tevi apčubina, protams nav ne vainas, bet vai līderis aug šādā vidē? Vai tad līderim nav jācīnās par sevi un pašam jābruģē ceļš uz savu nākotni?
Dzīve ir vieni vienīgi pretstati. Lai izbaudītu siltumu – jāpārcieš aukstums, lai novērtētu mājas – jādodas tālu projām, lai kļūtu laimīgs – jāpārvar nelaimes. Lai novērtētu to, kas tev dots – jāizjūt tā trūkums.