Hey, hey, hey! 🙂
Mani sauc Judīte un šis būs mans pirmais bloga ieraksts. Šajā blogā mazliet pastāstīšu par to kā es kļuvu par „Knaģa” biedru, kā arī par jauniešu dzīvi Ventspilī manā uztverē. Un vēl pastāstīšu par savu pirmo piedzīvoto pasākumu kopā ar „Knaģa” biedriem – „Cilvēka potenciāls un intelekts”.
Katram cilvēkam dzīves laikā attīstās savi talanti un stiprās puses, un tās, kuras ir stipras, parasti ir jāattīsta. Citreiz cilvēki tās atklāj tikai četrdesmit gadu vecumā, citreiz jau desmit. Tā notika ar mani. Jau kopš agras bērnības tieku saukta par elektronisko slotiņu. Kāpēc? Tāpēc, ka visu laiku kaut ko cenšos darīt, organizēt un mēģināt. Lai attīstītu šīs spējas un lai iegūtu iemaņas pasākumu organizēšanā jau četrus gadus esmu arī skolas parlamenta sastāvā. Šogad esmu kultūras ministre, tāpēc pagājušomēnes tiku nosūtīta uz Rīgu, kur notika visas Latvijas skolēnu pašpārvalžu saiets. Saka, ka Ventspils esot maza, bet „Knaģa” biedrus satiku Rīgā. Godīgi sakot, nemaz nezināju uz ko parakstījos, kad pieteicos. Pirmā tikšanās man ar „Knaģa” biedriem bija pirmdienā, kad arī sapratu, ka esmu ieradusies īstajā vietā, jo apkārt rosījās darbība un daudz aktīvu, jauku jauniešu.
Līdz šim nemaz nezināju par daudzajām jauniešu iespējām Ventspilī. Bieži vien esmu sēdējusi mājās un garlaikojusies pie datora. Domāju, ka katram Ventspilī dzīvojošam jaunietim kaut reizi ir gadījies sēdēt mājās, četrās sienās un domāt, kāpēc šajā pilsētā nav ko darīt? Taču mēs visi pieļaujam kļūdu tā domājot. Iespējas ir, tikai jāmāk tās atrast. Jauniešiem Ventspilī bieži vien trūkst motivācijas un vēlmes kaut ko darīt. Viņi vēlas, lai viss tiktu pasniegts kā uz paplātes. Viņi saka, ka nav ko darīt, bet ko īsti viņi vēlas darīt? Es uzskatu, ka nepietiek ar to, ka Ventspils tiek uzskatīta par jauniešu pilsētu, tai par tādu ir jākļūst. Jauniešus vajadzētu vairāk informēt un motivēt. Ar katru gadu visi jaunieši ne tikai Ventspilī, bet arī pasaulē paliek arvien slinkāki un neizglītotāki, tāpēc mans uzskats ir, ka vairāk informējot Ventspils jauniešus, tiks glābta arī kāda daļa pasaules.
Mans pirmais pasākums ar „Knaģa” biedriem bija radošā darbnīca – „Cilvēka potenciāls un intelekts”. Vēlreiz saku lielu paldies Armandam un visiem pārējiem, kas iesaistījās pasākuma organizēšanā, jo pasākums bija tiešām izdevies! Pasākums notika 21.-22. aprīlī un tajā piedalījās aptuveni 30 cilvēku.
Viss sākās sestdienas pēcpusdienā 14:00, kad bija norunāta tikšanās pie pasta, lai kopīgi dotos uz pasākuma norises vietu – viesu namu „Podnieki”. Nezināmu iemeslu dēļ autobuss 40 minūtes kavējās, tāpēc tajā laikā izspēlējām iepazīšanās spēli. Pēc tam, laimīgi sagaidījuši autobusu, devāmies ceļā. Ceļš nebija ilgs un galā nonācām ātri. Ierodoties mūs jau sagaidīja Armands, Emīls, Kristians un pasākuma galvenais viesis Viesturs Dūle. Nolikām mantas un devāmies uz semināru.
Pirmā daļa mūsu semināram bija par neironu tīkliem. Par to, ka pasaulē viss balstās uz līdzīga mehānisma: viens entuziasts rod ideju un tad padod to tālāk, nākamais interesents atkal padod tālāk un tālāk. Tāda kā ķēdes reakcija. Pēc tam mums bija neliela kafijas pauzīte un atkal pievērsāmies semināram.
Otrajā daļā apskatījām tēmu par cilvēka potenciālu un 6 Bono cepures. Kas ir Bono cepures? Sešas domāšanas cepures ir Edvarda de Bono radīta domāšanas efektivitātes uzlabošanas metode. Izvēlējāmies katrs tās, kuras, mūsuprāt, visvairāk atbilda pašiem, un tad pāris drosmīgākie dalībnieki izgāja visu priekšā un pastāstīja par tām cepurēm, kuras pats sev piemērotu un kāpēc. Tad pienāca laiks apkopojumam un paldies vārdiem.
Pēc tam paēdām garšīgas vakariņas un mazliet atpūtāmies līdz pievērsāmies radošās darbnīcas interesantākajai daļai – simulācijas spēlei 12 stundu garumā. Vispirms mūs sadalīja piecās grupās pa 5-6 cilvēkiem. Katrs bijām no dažādām mācību iestādēm, tāpēc sākumā nemaz nezinājām, ko sagaidīt katram no savas komandas. Pēc tam, kad tikām sadalīti, mūs iepazīstināja ar spēles noteikumiem, un katrai komandai tika iedota kāda organizācija, kura visu spēles laiku bija jāpārstāv. Katra stunda – viens mēnesis, un mēneša beigās – Domes sēde. Tajā jāiepazīstina Dome ar izdarīto un to, kas plānots. Vajadzības gadījumā jāpieprasa finansējums. Manuprāt, visiem gāja jautri. Protams, bija arī brīži, kad gaisotne telpā šķita sīva un saspringta, bet viens ar otra smiekliem pēc iespējas ātrāk centāmies to izzudināt! Šī man bija pirmā simulācijas spēle un tā bija lieliska! Varēja redzēt, ka organizatori bija pie tā piedomājuši, un nakts pagāja diezgan ātri. No rīta veicām apkopojumu par spēli, izrunājām visus + un -, kā arī apbalvojām uzvarētājus. Kad spēle bija beigusies, daudzi nemaz nejutās noguruši, jo laikam bija saņēmuši otro elpu, haha. Tad paēdām brokastis un ar superīgu autobusu devāmies mājās.
Nonākot mājās sapratu, ka esmu ļoti apmierināta ar pavadītajām brīvdienām. Sajutu prieku, ka pieteicos pasākumam un prieku par interesanti pavadīto laiku. Šo es varētu nosaukt arī par stāstu – veids, kā izbēgt no ikdienas pelēcības. Dzīve ir iespēju okeāns, tev tikai tajā jāienirst!