Ventspils 4. vidusskolas 11. klasē mācās mērķtiecīgs, izdarīgs un aktīvs jaunietis Sandis Mārtiņš Caune. Viņš ir priekšzīmīgs ne tikai mācībās, bet arī ārpus skolas sola.
Sandis Mārtiņš vada pasākumus un līdzdarbojas to organizēšanā, pārstāv Ventspils skolu Prezidentu klubu, nopietni aizraujas ar dziedāšanu un gūst sasniegumus teju it visā, ko dara. Skolas gados aizsākto viņš iecerējis turpināt profesionālajā karjerā.
Zinu, ka esi ļoti aktīvs jaunietis un tavs interešu loks ir ārkārtīgi plašs. Lūdzu, pastāsti, ar ko nodarbojies brīvajā laikā.
– Mācoties gan tagadējā Pārventas pamatskolā, gan arī 4. vidusskolā, uz kuru pārgāju pēc 9. klases, aktīvi darbojos Skolēnu domē. Un kopš iesaistīšanās pašpārvaldes darbā man vienmēr ir bijusi dota iespēja to arī vadīt. Organizējam dažādus pasākumus gan skolā, gan ārpus tās. Turklāt darbošanās šajā lauciņā un paveiktais ir sekmējis gan skolas, gan arī manu individuālo sadarbību ar citām pilsētas organizācijām. Aktīvi sadarbojamies, piemēram, ar Jauniešu māju, kur notiek dažādi pasākumi. Un arī citviet rīkojam pilsētas mēroga pasākumus, kuros aicinām iesaistīties.
Darbojos arī Ventspils skolu Prezidentu klubā. Otro gadu organizēsim Ventspils Jauniešu gada balvu. Savukārt sadarbībā ar Jaunrades namu otro gadu pēc tradīcijas atjaunošanas tiks rīkota pilsētas skolu Popiela. Pie tā šobrīd strādājam visvairāk.
Dziedu Jaunrades namā pie skolotājas Minjonas Rebhūnas. Piedalāmies dažādos konkursos un koncertos, kā arī organizējam tos. Dziedu arī Sergeja Somika vadītajā vokāli instrumentālajā ansamblī Maximum.
Kopš šī gada esmu redzams basketbola kluba Ventspils spēļu pārtraukumos. Vadu dažādas aktivitātes līdzjutējiem. Tas ir jauns izaicinājums manā dzīvē.
Rodas iespaids, ka tev diennaktī stundu ir vairāk nekā citiem.
– Ar 24 stundām bieži vien ir par maz. Iepriekš darīju, kā sanāca. Un, ja diena bija par īsu, miegam atvēlēto laiku izmantoju citiem mērķiem. Šogad es sāku plānot savu laiku. Bet, šķiet, ka tas neizdodas diez ko veiksmīgi. Turklāt arī pasākumu, kuros jāpiedalās, kļūst aizvien vairāk.
Protams, cenšos noteikt prioritātes. Un neslēpšu, ka dažādu pienākumu dēļ reizēm pat arī neaizeju uz kādu stundu. Kā jau Mērfija likums to paredz, dienās, kad ir daudz darāmā, paralēli ieplānoti arī svarīgi kontroldarbi…
Vai atliek laika atpūtai ar draugiem, ballītēm, izklaidēm?
– Atpūšos vasarā. Man patīk kopā ar draugiem uzspēlēt basketbolu, doties izbraucienos ar riteņiem. Pārējā laikā vairāk koncentrējos mācībām un pārējiem ikdienas pienākumiem un darbiem.
Iepriekš pildīji Skolēnu domes prezidenta uzdevumus. Manuprāt, iecelšana šajā amatā liecina par skolasbiedru uzticību. Vai novērtēji to?
– Jā! Pagājušajā mācību gadā, kad jaunajā skolā mani ievēlēja par prezidentu, tas bija ļoti negaidīti. Sākotnēji pat nebiju plānojis kandidēt, taču skolotāja Santa Vīkele, kas strādā arī Pārventas pamatskolā, mani iedrošināja.
Būt par Skolēnu domes prezidentu – tā ir atbildība pret skolu un skolasbiedriem. Un tas, ka šajā amatā mani ievēlēja arī jaunajā skolā, liecina, ka rezultātu nosaka nevis draudzība vai čomu skaits, bet gan padarītie darbi.
Kādi ir tavi mērķi, darbojoties skolas pašpārvaldē?
– Darīt visu, lai skolas ikdienas dzīve nebūtu vienmuļa. Runājot tēlaini, izglītības sistēma un arī lietas, ko mums skolā māca, ir pelēkas. Tāpēc mēs, Skolēnu dome, cenšamies ikdienu padarīt krāsaināku. Skola bez jebkādiem kultūras un izklaides pasākumiem būtu daudz garlaicīgāka. Un, manuprāt, papildu aktivitātes, kas ir interesantas, gaidītas un saistošas, arī sekmē skolēnu motivāciju mācīties.
Īpaši nullīšiem un 1. klašu skolēniem mums ir jāparāda, ka skola nav tikai klasiskās mācības. Mums – lielajiem – ir jāparāda, ka skola ir interesanta. Un it visā, ko darām, cenšamies rādīt labu piemēru, jo pēc gadiem viņi būs tie, kas līdzdarbosies skolas ikdienas dzīves veidošanā.
Esot uz skatuves un uzrunājot publiku dažādos pasākumos, izskaties brīvi un komfortabli. Vai tā arī jūties?
– Jā! Ja es nejustos brīvi, tad noteikti nekāptu uz skatuves un nedarītu to, ko daru. Būšana uz skatuves, pasākumu vadīšana un uzstāšanās man rada lielu prieku. Skatuve patiesībā ir kļuvusi par vietu, kur jūtos brīvi. Brīvāk nekā ikdienas sabiedrībā. Man patīk sajūta, ka es nosaku to, ko publika dzirdēs. Man ir iespēja ieinteresēt klātesošos.
Vai skatuves runas prasmes tev ir dabas dotas? Vai varbūt esi pats pie tā strādājis?
– Viss nācis ar laiku, speciāli neko neesmu mācījies. Sākumā, iespējams, nebija citu, kas to dara, taču ir jau jābūt kādam, kas uzņemas iniciatīvu. Tā tas ir aizgājis un kļuvis par sirdslietu.
Bet kā ar lampu drudzi?
– Sākumā bija satraukums, bet pēdējā laikā vairs ne. Man ļoti nepatīk iepriekš gatavot scenāriju vai veikt piezīmes, kad un ko runāt. Man patīk to visu radīt uz vietas, improvizēt. Tad es jūtos daudz brīvāk. Ja priekšā ir gatavs scenārijs, tad redzu plāna punktus, pēc kā jāvirzās. Un, ja kaut pa acu galam ieraugu, ka esmu ko sajaucis, rodas nevajadzīgs stress. Jādomā, kā ielēkt atpakaļ plānā. Bet, ja man ir iespēja izpausties, varu pielikt klāt kaut ko no sevis, neteikt to, par ko nejūtos drošs.
Turklāt es nenostādu sevi augstāk par citiem. Manuprāt, arī diezgan labi spēju pielāgoties. Pasākumu norises laikā nereti ir daudz spontānu izmaiņu, un man – gribot negribot – tām ir jāpielāgojas. Aizeju un izdaru. Un vienmēr cenšos izdarīt labāko, kas ir manos spēkos.
Nopietni esi pievērsies arī dziedāšanai. Rakstot par solistu panākumiem, Ventas Balsī vairākkārt bijis minēts tavs vārds.
– Bērnudārza laikā dziedāju dažādos ansambļos. Sākot iet skolā, esmu dziedājis arī korī, vokālajās grupās. 8. vai 9. klasē, uzstājoties pansionāta iemītniekiem, pēc koncerta pie manis pienāca skolotāja Rebhūna un teica: «Tev jānāk uz Jaunrades namu dziedāt!» Un, šķiet, tas bija liels atspēriena punkts. Pēc tam dziedāšanai pievērsos nopietnāk.
Īpaši atmiņā palicis Pārventas svētku koncerts, kad pirmo reizi izpildīju dziesmas krievu valodā. Savukārt sajūtu ziņā vienmēr gaidīts ir konkurss Popfest Jūrmalā. Pagājušajā gadā, izcīnot tajā 2. vietu, kā balva tika dāvāta iespēja uzstāties uz Tallink kruīzu kuģa. Tas bija unikāls koncerts. Vienuviet pulcējās dažādu valodu un tautu sabiedrība. Bija liels pagodinājums dziedāt starptautiskai publikai.
Vai koncertu un konkursu laikā pievērs uzmanību tam, kā reaģē publika?
– Jā! Manuprāt, tas ir viens no faktoriem, kas svarīgs ikvienam dziedātājam. Redzot, ka publika sēž bez emocijām, ir daudz grūtāk. Bet, ja cilvēki ir atsaucīgi, tas nozīmē, ka visi esam uz viena viļņa, un baudījums ir daudz lielāks.
Pēc kāda konkursa tava skolotāja reiz citēja žūrijas sacīto: «Pietrūkst tikai maestro Raimonda Paula pie klavierēm – un Sandis Mārtiņš ir gatavs mākslinieks.» Vai tu gribētu kādreiz uzstāties kopā ar maestro?
– Jā, protams! Domāju, ka to gribētu katrs Latvijas dziedātājs. Maestro ir Latvijas mūzikas leģenda. Uzskatu, ka mums ir daudz komponistu, kas, iespējams, ir pelnījuši tikpat lielu tautas mīlestību. Taču tāds, kāds ir Raimonds Pauls, nav neviens cits.
Vai arī pats kādreiz esi apsvēris domu nākotnē sarakstīt kādu dziesmu? Mūziku? Vārdus?
– Grūti pateikt. Neesmu pārliecināts, vai ko tādu vispār varētu izdarīt. Es varu dziedāt, izpildīt dziesmas savā interpretācija, bet kaut ko sarakstīt pašam – diez vai. Bet dzīvosim – redzēsim!
Zinu, ka saņem virkni aicinājumu piedalīties pasākumos, koncertos. Vai ir bijis tā, ka aizņemtības dēļ nākas arī atteikt?
– Diemžēl ir tā, ka tie pasākumi, kuros esmu aicināts piedalīties, bieži notiek vienā dienā. Un tad ir jādomā, jānosaka prioritātes. Tas ir grūti, jo gribas būt vairākās vietās vienlaicīgi.
Sarunas laikā vairākkārt nodomāju, ka tava degsme darīt un sasniegt ir apbrīnojama.
– Es vienkārši daru to, kas man patīk. Gribētu, lai kultūras pasākumi, uzstāšanās ir mana ikdiena. Varētu neiet uz skolu, tad paspētu un izdarītu visu, ko gribu (smejas).
Manuprāt, lielā slodze skolā ir viena no izglītības sistēmas problēmām. Jauniešiem bieži vien neatliek laika, lai attīstītu savus talantus, individuālās prasmes, kaut gan publiski tiek runāts, ka skolēniem ir jāattīsta sevi arī kā personību. Es uzskatu, ka mums nav jābūt izglītības mašīnām, kas bezjēdzīgi iemācās visu. Turklāt pārmērīga mācīšanās bieži nosit motivāciju jebkam citam. Gan psiholoģiski, gan arī fiziski paliek grūti. Un tad nākas cīnīties pašam ar sevi.
Vai arī nākotnē sevi redzi uz skatuves?
– Jā! Noteikti! Iespējams, ka neuzstāšos kā dziedātājs, bet skatuvi un kultūru negribu aizmirst. Pēc vidusskolas absolvēšanas esmu ieplānojis iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā, lai studētu kultūras socioloģiju un menedžmentu. Vēlos specializēties kultūras pasākumu organizēšanā un vadīšanā.
Domājot par nākotnes profesiju, iepriekš bieži māca šaubas. Domāju un arvien arī pārdomāju, ko izvēlēties, kur mācīties. Sākumā pat baidījos, ka neatradīšu to, ko dzīvē patiešām vēlos darīt. Periodiski esmu domājis par sporta žurnālistiku, politoloģiju… Bet tad vienā brīdī bija kaut kāds klikšķis, pēc kura sapratu, ka kultūra ir tā, kurā redzu sevi.
Skolotājas ir teikušas, ka man padodas gandrīz viss, ka esmu multifunkcionāls, bet es uzskatu, ka katram cilvēkam vajag atrast vienu lietu, sfēru, kurā darboties. Tu nevari būt vienlīdz labs it visā.
Kuri mācību priekšmeti tev šķiet interesantākie?
– Vēsture, politika un bioloģija. Tie ir priekšmeti, par kuriem esmu interesējies papildus un padziļināti. Bet mīļākā stunda noteikti ir mūzika, ko vada skolotāja Marga Tropiņa. Vienmēr ir tāda brīva, patīkama gaisotne.
Vai tev ir māsas, brāļi?
– Jā, man ir māsa un brālis. Viņi ir jaunāki. Visi cits pēc cita esam dzimuši ar sešu gadu pārtraukumu.
Kā vecākais brālis rādi viņiem priekšzīmi?
– Cenšos, bet nezinu, vai man tas izdodas. Esmu diezgan emocionāls un parasti saku to, ko domāju. Reizēm sanāk viņiem pateikt arī kādu skarbāku vārdu. Arī mans brālis nodarbojas ar dziedāšanu, un nebaidos paust kritiku, ja zinu, ka viņš var labāk. Cenšos vērst uzmanību uz to, ko var uzlabot. Zinu, ka bieži tā nedrīkst darīt un ka vajag arī paslavēt, tomēr kritika, manuprāt, ir laba. Tā palīdz saņemties un saprast, ka vajag kaut ko pamainīt uzvedībā, domāšanā.
Rodas arī iespaids, ka tev ir svarīga kārtība.
– Jā, tā ir! Vajag, lai viss ir pa saviem plauktiņiem. Un esmu secinājis, ka tas man laikam no mammas. Arī viņai ļoti patīk kārtība. Savukārt, kas attiecas uz kārtību, darbojoties komandā, man ir svarīgi, lai katrs zina savu uzdevumu un to arī izdara. Ja jūtu, ka kāds no komandas biedriem nav ieinteresēts vai apzināti slinko, tad virsroku ņem mana sliktā īpašība – izdarīt citu vietā.
Kādu rakstura īpašību cilvēkos vērtē visaugstāk?
– Atbildību – par to, ko uzņemies, par to, ko esi izdarījis un pateicis. Es cenšos turēties tālāk no cilvēkiem, kuri neizjūt atbildības sajūtu par savu rīcību. Tāpat augsti vērtēju pašiniciatīvu.
Tava vecuma jaunieši, iespējams, biežāk nekā citi spriež par savu sapņu dzīvi. Runā arī par to, vai palikt Latvijā vai doties pasaulē.
– Jā, daudzi mani vienaudži runā, ka, iegūstot izglītību, brauks prom no Latvijas. Bet es savu nākotni saskatu dzimtenē. Ir cilvēki, kuri, nonākuši bezizejas situācijā, nespēj rast citu risinājumu, kā doties uz ārzemēm. Bet ir arī tādi aizbraucēji, kas vienkārši negrib neko darīt.
Tu ne tikai baudi to, ko pašvaldība piedāvā jauniešiem, bet daļēji arī līdzdarbojies piedāvājuma radīšanā. Kā tu vērtē Ventspils jauniešu brīvā laika pavadīšanas iespējas?
– Ventspilī noteikti ir ko darīt, turklāt ļoti daudz. Svarīgākais ir gribēt iesaistīties un līdzdarboties. Piemēram, Jauniešu māja ir ļoti pateicīga vieta, tur ir telpas un iespējas dažādu aktivitāšu īstenošanai. Ja kādā citā pilsētā esi redzējis to, ko gribētu arī Ventspilī, tad vienkārši ir jāuzņemas iniciatīva un jādara. Kas cits, ja ne mēs paši, to radīs. Ja visi tikai gaidīs un neviens negribēs darīt, tad mums nekā arī nebūs. Pašiem ir aktīvi jāiesaistās.
Raksta autore: Rebeka Miksone/Ventas Balss | Foto: Juris Ģigulis