Piedzīvojumu un biedrības “Ventspils Jauniešu domes” mudināta februārī uzsāku ceļu uz Recanati Itālijā, kur 9 mēnešus darbošos kā brīvprātīgā kultūras centrā, ko savu īstenoto darbību dēļ man labāk patīk saukt par kopienas centru. Centro culturale Fonti San Lorenzo nodrošina brīvā laika aktivitātes jauniešiem, rotaļu un mācību iespējas bērniem, vietu, kur tikties pensionāriem, kuri Itālijā ir aktīvi kāršu un petanka spēlmaņi (galvenokārt gan tikai kungi), kā arī organizē pasākumus kopienas saliedēšanai un motivētākai iesaistei apkaimes attīstībā.
Recanati vēsturiskais centrs
Šobrīd Fonti centrā esam divas brīvprātīgās – spāniete Sofija un es.
Lai gan Recanati ir maza pilsētiņa, tā ir gana zināma un ievērojama savas vēstures dēļ. Recanati ir dibināta ap 12.gs., 15.gs. bijusi labi zināma starptautiskās tirdzniecības dēļ. Taču itāļiem tā ir daudz nozīmīgāka šeit dzimušo personību dēļ – šeit dzimis tenors Beniamino Gigli un dzejnieks Giacomo Leopardi. Katrs bērns skolas laikā ir bijis ekskursijā uz Leopardi dzimto vietu. Jau ierašanās vakarā, neskatoties uz to, ka tā bija otrdiena un pārgurums pēc ceļa bija ļoti liels, tiku aizvesta uz vietējo bāru, kur gaidīja vairāki jaunie kolēģi no Fonti centra, kas ļoti gribēja iepazīties. Savukārt otrajā vakarā piedzīvoju kopienas vakariņas – jaunieši Fonti centrā reizi mēnesī gatavo vakariņas, uz kurām var nākt visi tuvākās apkārtnes interesenti. Kopienas vakariņas ir viens no veidiem, kā Fonti centrs iepazīstina iedzīvotājus un popularizē centra īstenotās aktivitātes. Februāris sākās ar iepazīšanās un iejušanās nedēļu. Viens no lielākajiem pasākumiem februārī bija karnevāls bērniem. Itālija ir labi zināma Venēcijas karnevāla dēļ, bet teju katrā pilsētiņā norisinās lielākas vai mazākas karnevāla svinības. Mūsdienās karnevāls ir vairāk kā vienkārši svinības, bet vēsturiski tie ir bijuši svētki pirms gavēņa – pēdējā diena, kad galdi ir klāti ar dažādiem gaļas ēdieniem (itāļiem ļoti patīk ēst daudz gaļu). Neatņemama karnevāla sastāvdaļa ir konfeti, ko pēc svētkiem ir grūtāk savākt kā Ziemassvētku eglītes skujas janvārī.
Recanati vēsturiskais centrs
Lai gan es biju informēta par to, ka itāļi nezina angļu valodu (savukārt es nezinu itāļu valodu) un par to biju pārliecinājusies arī savos iepriekšējos ceļojumos uz Itāliju, es nebiju rēķinājusies ar to, ka viņi TIEŠĀM NEMAZ nerunā angliski. Pirmā mēneša laikā uz vienas rokas pirkstiem varēju saskaitīt cilvēkus, kas mazajā Recanati spēj komunicēt angliski.
Konfeti visur
Savukārt marts sākās ar arrival training, kas ir nacionālās aģentūras organizētas brīvprātīgo apmācības, lai savā starpā sapazītos un dalītos pieredzē konkrētajā valstī esošie dažādu valstu brīvprātīgie. Mans arrival training notika netālu no Neapoles, tādēļ izmantoju izdevību un pēc apmācībām dažas dienas uzkavējos, lai apskatītu Neapoli, Sorrento un izdaudzināto Positano (septiņu stundu pārbrauciens autobusā kaut kā jākompensē bija).
Neapole un Vezuvs
On arrival training
Bet mans ceļojums vēl turpinās, tāpat turpināsies arī mani stāsti…