Māju sajūta
Ko gan mums īsti katram nozīmē šie vārdi – piederēt savai tautai un dzimtenei? Ikvienam šo tik nozīmīgo vārdu izpratne ir savādāka. Iespējams, kāds, sakot vai rakstot, vai lasot šos vārdus, nemaz neapzinās to patieso nozīmi. Citi uzkata, ka, ja aizskar šo tēmu, tad ir iespējams iežēlināt, noskaņot sev par labu citus cilvēkus, jo ir zināms, ka ir tādi cilvēki, kas ir tiešām savu māju patrioti. Un tad tie negodīgie var šo izmantot saviem nelietīgajiem nolūkiem.
Ja tu piederi savai tautai, tad tu nedrīksti to noniecināt. Ir jāatjauno ticība sev un cilvēkiem visapkārt. Tāpat kā to darījuši arī daudzi no mums – latviešu trimdas rakstnieki, dzejnieki, dziedātāji, dejotāji un cilvēki, kam spiestā kārtā bija jādzīvo ārzemēs. Šie cilvēki tomēr nenoliedza latviešu senlolotās tradīcijas. Pat dzīvojot svešā valstī, tautiešu sirdis un attieksme bija kā stiprs dzelzs tilts no latviskās pasaules uz moderno un progresējošo. Vēl joprojām ārzemju latviešus vieno mūsu valoda, latviskais gars, kopīga pagātne, atmiņas un vēlēšanās integrēties pavisam jaunā dzīvē un sabiedrībā. Neviens nevēlas demoralizēt un degradēt savu apkārtējo pasauli.
Ar sirdi un dvēseli vajag piederēt savai vienīgajai Dzimtenei. Jo ne pa velti māte ar tēvu laida tevi tieši te un tagad. Lai kurā vietā arī cilvēks neatrastos, bet savas mājas un savus vecākus tas nekad mūžā neaizmirsīs, jo tas ir pats svarīgākais dzīvē. Cilvēks sirdsmieru un mājvietu rod pie savas tautas un tautiešiem – Dzimtenē.
Es, protams, nevaru spriest par citiem latviešiem, kas dzīvo ārzemēs. Varbūt viņi nejūt to ko, iespējams, jūtu es. Piemēram, ja es uz kādām divām nedēļām izbraucu no valsts, sākumā man ir patiesi, liels prieks, jo varu paviesoties kāda cita „mājoklī”. Pirmo nedēļu, protams, esmu laimīga, pēc tam gan skumstu pēc mājām, jo sirds taču velk atpakaļ. Bet, kad jāaizbrauc – paliek žēl. Kā tautā runā: ”Vienmēr ir labi tur, kur mēs neesam!” Tā tas ir un tā tam būs būt allaž un visos laikos.
Apbrīnojami ir tas, ka latvietis Amerikā nepazūd bez vēsts, bet turpina dažādiem līdzekļiem informēt par savu darbību. Kāds dzied, kāds dejo, raksta, cits uzstājas lielas publikas priekšā un stāsta anekdotes. Citi vienkārši dzīvo. Bet ikviens no šiem mazajiem cilvēkiem neaizmirst savas patiesās un lielās mājas, ģimeni un vērtības, kas paliks dzīvas uz mūžīgiem laikiem.